Salātlapiņas diena pie jūras

Bija agrs, saulains rīts. Pilsēta vēl gulēja, bet kādā logā jau mirdzēja gaisma. Salātlapiņa nevarēja mierīgi nosēdēt. Viņa lēkāja pa istabu, pinot savus garos, zelta matus milzīgā bizē, lai tie netraucētu piedzīvojumiem.

— Paskāl, celies! — viņa čukstēja, bakstot mazo zaļo hameleonu, kurš vēl saldi krāca uz spilvena. — Šodien ir TĀ diena! Mēs braucam pie jūras!

Paskāls atvēra vienu aci, tad otru. Viņš nožāvājās tik plaši, ka gandrīz apgāzās, un tad ātri nomainīja krāsu uz spilgti dzeltenu – viņš arī bija gatavs!

Durvīs parādījās Leo, nesot lielu piknika grozu. — Vai mūsu pētniece ir gatava? — viņš smaidot jautāja.

— Gatavāka par gatavu! — Salātlapiņa iesaucās, paķēra Paskālu un izskrēja pa durvīm. — Esmu lasījusi par jūru simtiem grāmatu, bet nekad neesmu to redzējusi dzīvē. Leo, vai tā tiešām ir tik liela, kā zīmē kartēs?

— Tā ir vēl lielāka, — Leo nosmējās, palīdzot viņai iekāpt karietē.

Brauciens šķita bezgalīgi garš. Salātlapiņa visu laiku dīdījās un skatījās pa logu, cenšoties ieraudzīt kaut ko zilu. — Vai mēs jau esam klāt? Un tagad? — viņa nepārtraukti jautāja. Paskāls uz viņas pleca nervozi mainīja krāsas no zilas uz zaļu un atpakaļ.

Pēkšņi gaiss kļuva citādāks. Tas smaržoja pēc sāls un svaiguma. Zirgi apstājās.

— Esam klāt, — Leo paziņoja.

Salātlapiņa izlēca no karietes un apstājās kā zemē iemieta. Viņas priekšā pletās kaut kas neaptverams. Tas bija milzīgs, mirdzošs ūdens klajums, kas sniedzās līdz pat debesīm. Tas rūca un šņāca, viļņiem sitoties pret krastu.

— Oho! — Salātlapiņa izdvesa. Viņas acis bija plaši atvērtas. — Tā ir… milzīga! Un tā kustas!

Viņa spēra piesardzīgu soli uz priekšu. Zeme zem viņas kājām bija dīvaina. Tā nebija cieta kā pils grīda vai mīksta kā zāle. Tā bija silta un birstoša.

— Tās ir smiltis, — Leo paskaidroja, novelkot zābakus. — Novelc kurpes, būs ērtāk.

Salātlapiņa paklausīja. Tiklīdz viņas basās pēdas pieskārās siltajām smiltīm, viņa iesmējās. — Tas kut! Paskāl, pamēģini!

Paskāls noleca zemē. Viņš uzmanīgi pacēla vienu kājiņu, tad otru. Smiltis bija dīvainas. Viņš ātri nomainīja krāsu uz smilšu bēšu, lai saplūstu ar apkārtni, un sāka smieklīgi tipināt uz priekšu, atstājot mazas pēdiņas.

— Darīsim kaut ko jautru! — Salātlapiņa iesaucās, nometoties ceļos. — Uzbūvēsim visaugstāko smilšu torni pasaulē! Augstāku par to, kurā es dzīvoju!

Viņi sāka rakt. Leo rādīja, kā pareizi veidot smilšu kūkas. Salātlapiņa smējās, kad smiltis bira viņai caur pirkstiem. Viņi cēla mūrus un veidoja torņus, rotājot tos ar gliemežvākiem, ko atrada turpat blakus.

Paskāls tikmēr bija atradis sev nodarbošanos – viņš mēģināja noķert mazu, baltu gliemežvāku, kas visu laiku izslīdēja no viņa lipīgās mēles.

— Skaties, Leo! Mūsu pils būs nepārspējama! — Salātlapiņa lepni teica, liekot pēdējo gliemežvāku uz galvenā torņa.

Tajā brīdī Paskāls, dzenoties pakaļ gliemežvākam, uzskrēja virsū kaut kam, kas nebija smiltis. Tas bija mazs, sarkans un tam bija spīles!

Nabaga Paskāls! Viņš no bailēm iepīkstējās un uzlēca tieši uz Salātlapiņas smilšu pils torņa, sabrucinot to vienā mirklī. Mazais krabis, klabinot spīles, dzinās viņam pakaļ, it kā sargātu savu teritoriju.

Salātlapiņa smējās tik gardi, ka gandrīz apgāzās. — Leo, skaties! Paskāls atrada jaunu draugu!

Leo piesteidzās un uzmanīgi paņēma mazo krabi, kas nikni vicināja spīles gaisā. — Šis mazulis droši vien domāja, ka Paskāls ir kāds dīvains, krāsains gliemezis, — Leo nosmējās un aiznesa krabi tālāk drošībā. Paskāls, vēl joprojām nedaudz sarkanīgs, ātri uzrāpās atpakaļ uz Salātlapiņas pleca un cieši pieķērās pie viņas matiem.

Kad smilšu pils bija atjaunota un Paskāls nomierinājies, Leo norādīja uz ūdeni. — Nu ko, vai esam gatavi galvenajam piedzīvojumam? Laiks saslapināt kājas!

Salātlapiņa piecēlās un paskatījās uz jūru. Tagad, kad viņi bija tuvāk, viļņi izskatījās daudz lielāki un skaļāki. Tie nāca krastā ar lielu šņākoņu, uzputojās baltās putās un tad rāva smiltis atpakaļ dzelmē.

Viņa spēra soli atpakaļ. — Tas izskatās… mazliet bīstami, Leo. Grāmatās nebija teikts, ka tā tik skaļi rūc.

Leo piegāja viņai klāt un pasniedza roku. — Tas tikai izskatās baisi. Jūra vienkārši spēlējas. Nāc, mēs iesim kopā. Tikai līdz potītēm. Es tevi turēšu.

Salātlapiņa dziļi ieelpoja, cieši satvēra Leo roku un spēra soli tuvāk mitrajām smiltīm. Paskāls uz viņas pleca aizžmiedza acis.

Viņi gāja lēnām. Pirmais vilnis tuvojās. Tas izskatījās kā plakana, putaina briesmoņa mēle.

— Gatavojies! — Leo brīdināja.

Šļak! Auksts ūdens apšļāca viņu pēdas.

— Ai! — Salātlapiņa ievyzās un palēcās gaisā. — Tas ir auksts! Tas ir tik auksts!

Bet tad viņa paskatījās uz Leo, kurš smaidīja, un viņa sāka smieties. Tas nebija briesmīgi. Tas bija pārsteidzoši un jautri!

Nākamais vilnis bija nedaudz lielāks. Tas atskrēja līdz viņu ceļgaliem. Salātlapiņa vairs nelēca prom. Viņa iespēra ar kāju pa ūdeni, radot lielu šļakatu, kas trāpīja Leo tieši pa vēderu.

— Ak tā? — Leo iesaucās un šļakstīja pretī.

Drīz vien viņi abi bija slapji no galvas līdz kājām, skrienot prom no viļņiem un dzenoties tiem pakaļ. Pat Paskāls bija kļuvis drosmīgāks. Viņš nosēdās uz slapjajām smiltīm un ļāva mazajām viļņu putām kutināt viņa vēderu, mainot krāsu uz jūras zilu.

Viņi pavadīja stundas, spēlējoties ūdenī, meklējot gludus akmentiņus un vienkārši baudot brīvību. Salātlapiņa nekad nebija jutusies tik dzīva.

Saule lēnām sāka slīdēt uz leju, krāsojot debesis oranžas un rozā. Bija laiks doties mājās. Viņi noslaucījās dvieļos un apsēdās uz kāpas, lai pēdējo reizi paskatītos uz jūru.

Salātlapiņa bija nogurusi, bet viņas sirds bija pilna prieka. Viņa atspieda galvu pret Leo plecu. Paskāls jau saldi gulēja viņas klēpī, saritinājies mazā kamoliņā.

— Zini, Leo, — Salātlapiņa klusi teica, skatoties uz saulrietu, — sākumā man bija mazliet bail. Jūra izskatījās tik milzīga un nezināma. Bet tagad es saprotu, ka tā ir brīnišķīga.

Leo apskāva viņu. — Pasaule ir pilna ar brīnišķīgām lietām, Salātlapiņ. Dažreiz tās izskatās baisas, kamēr tu tās nepazīsti.

Salātlapiņa pasmaidīja. Viņa bija iemācījusies kaut ko ļoti svarīgu. Viņa saprata, ka nevajag baidīties no jaunā un nezināmā. Jo tikai tad, kad tu uzdrošinies spert pirmo soli – pat ja tas ir tikai mazs solītis aukstā ūdenī –, tu vari atklāt vislieliskākos piedzīvojumus. Un vislabākie piedzīvojumi vienmēr ir tie, kuros dalies ar draugiem.

Pasakas beigas!