Sniegbaltīte un pazudušais septītais zvaniņš

Septiņu rūķīšu mājiņā, dziļi meža biezoknī, valdīja priecīga kņada. Bija īpaša diena – Lielā Pavasara Koncerta diena! Sniegbaltīte jau no paša rīta rosījās pa virtuvi, cepot smaržīgus melleņu pīrāgus, kamēr rūķīši gatavojās savam lielajam priekšnesumam. Viņi bija nolēmuši spēlēt zvanu ansamblī.

Uz garā koka galda viesistabā stāvēja septiņi spoži, nopulēti misiņa zvaniņi. Katrs bija cita izmēra – no lielākā, kas dārdēja kā pērkons, līdz vismazākajam, kas skanēja kā smalks kristāla gabaliņš.

— Visiem sagatavoties ģenerālmēģinājumam! — svarīgi paziņoja Gudrītis, kārtojot notis uz deguna. — Mums jābūt perfektiem!

Rūķīši sastājās rindā pie galda. Katrs stiepās pēc sava zvaniņa.

— Es ņemšu lielo BUM! — iesaucās Laimīgais, satverot lielāko zvanu un platsmaidot. — Un es… es paņemšu šo… ja vien neaizmigšu… — nožāvājās Guļava, stiepjot roku pēc vidējā zvaniņa. — Uzmanies, ka nenomet! — norūca Īgņa, sakrustojis rokas uz krūtīm. — Es zināju, ka šī zvanīšana būs tikai viena liela jezga.

Dumiķis, kā parasti, nespēja izlemt. Viņš lēkāja ap galdu, kustinot savas lielās ausis un mēģinot pagrābt divus zvanus reizē, līdz Sniegbaltīte viņam maigi iedeva viņa īsto – piekto zvaniņu.

— Labi, visi gatavi? — Gudrītis pacēla diriģenta nūjiņu. — Skaitām! Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši…

Gudrītis apstājās. Viņš noņēma brilles, notīrīja tās un uzlika atpakaļ.

— Seši? — viņš pārskaitīja vēlreiz. — Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši. Kur ir septītais? Kur ir pats mazākais zvaniņš?

Istabā iestājās klusums. Visi skatījās uz tukšo vietu galda galā, kur vajadzēja stāvēt mazākajam, visaugstāk skanošajam zvaniņam. Tas bija pazudis!

— Ak vai! — iesaucās Sniegbaltīte, pieskrienot pie galda. — Vēl pirms brīža tas bija šeit! Es pati tos visus nopulēju.

— Kurš to paņēma? — Īgņa aizdomīgi paskatījās uz Dumiķi. Dumiķis tikai paraustīja plecus un neveikli paslēpās zem savas lielās cepures.

— Bez mazā zvaniņa mūsu dziesmai nav beigu! — bēdājās Kautrīgais, sarkstot līdz ausu galiem. — Tā skanēs nepareizi.

Sniegbaltīte saprata, ka draud izcelties panika. Viņa sasita plaukstas, lai pievērstu visu uzmanību.

— Mieru, draugi! Mieru! — viņa teica ar savu mierīgo, pārliecinošo balsi. — Mēs to atradīsim. Zvaniņš nevarēja tālu aizbēgt. Mums tikai kārtīgi jāpameklē. Sadalīsimies!

Sākās lielā meklēšana. Mājiņa pārvērtās par skudru pūzni.

— Es pārbaudīšu zem gultām! — pieteicās Guļava un devās uz guļamistabu. Pēc mirkļa no turienes atskanēja skaļa krākšana.

Laimīgais un Sniegbaltīte pārmeklēja virtuvi. Viņi cilāja katlus un pannas, ieskatījās cepeškrāsnī un pat zem miltu maisiem. — Varbūt tas iekrita zupas katlā? — Laimīgais iesmējās, bāžot galvu lielā katlā. — Nē, te ir tikai kartupeļi!

Tikmēr dzīvojamā istabā Valdzinš mēģināja skatīties zem dīvāna, bet pēkšņi skaļi nošķaudījās: — A-pčī! — Putekļu mākonis pacēlās gaisā, un visi sāka klepot.

— Lieliski, — norūca Īgņa, vēdinot gaisu. — Tagad mēs ne tikai neko neredzam, bet arī visi būsim slimi. Es teicu, ka tā būs katastrofa.

Gudrītis staigāja apkārt ar lupu, pētot grīdas dēļus. — Loģiski spriežot, — viņš murmināja, — ja zvaniņš nokrita, tam vajadzēja ripot uz leju. Tātad, tas ir zemākajā punktā.

Bet Dumiķis darīja ko dīvainu. Viņš nemeklēja zem mēbelēm. Viņš rāpoja gar palodzi un ostīja gaisu kā medību suns. Tad viņš piecēlās, norādīja uz logu un sāka enerģiski žestikulēt, vicinot rokas un kratot galvu.

— Ko viņš grib teikt? — jautāja Kautrīgais.

— Es domāju, viņš redzēja vāveri, — burkšķēja Īgņa. — Dumiķi, beidz ākstīties, mums ir nopietna problēma!

Bet Dumiķis nepadevās. Viņš satvēra Sniegbaltītes kleitas malu un vilka viņu pie loga. Uz palodzes, pašā stūrī, mirdzēja kaut kas mazs.

— Paskatieties! — Sniegbaltīte pieliecās tuvāk. — Tās izskatās pēc… spīdīgām drumstalām?

Tās bija mazas, spožas metāla skaidiņas, kas bija nobrušušas no zvaniņu pulēšanas. Un tās veidoja taciņu, kas veda ārā pa atvērto logu.

— Sekosim pēdām! — iesaucās Gudrītis, pēkšņi juzdamies ļoti gudrs, lai gan pēdas atrada Dumiķis.

Visi izskrēja ārā. Spīdīgā taciņa veda cauri zālei, garām akai, tieši uz vecu, dobumainu celmu mežmalā.

Rūķīši klusām pielavījās tuvāk. No celma iekšpuses atskanēja klusa, pazīstama skaņa: Dzin-dzin!

Sniegbaltīte lēnām noliecās un ieskatījās dobumā. Tur, sēžot uz mīkstas sūnu gultiņas, bija mazs, pūkains burunduks ar lielām, brūnām acīm. Un tā mazajās ķepās, cieši apskauts, mirdzēja pazudušais septītais zvaniņš. Burunduks to uzmanīgi pakratīja, klausoties smalkajā skaņā, un izskatījās bezgala laimīgs.

— Aha! Zaglis! — Īgņa metās uz priekšu. — Atdod to tūlīt pat, tu mazais grauzēj!

Burunduks izbijās un iespiedās dziļāk dobumā, cieši spiežot zvaniņu pie krūtīm.

— Pagaidi, Īgņa! — Sniegbaltīte viņu apturēja. — Nebiedē viņu. Viņš nevēlējās neko sliktu. Viņam vienkārši iepatikās skaņa.

Sniegbaltīte izņēma no kabatas mazu, sarkanu ābola gabaliņu, kas bija palicis pāri no pīrāgu cepšanas. Viņa notupās pie celma un maigi pastiepa roku.

— Sveiks, mazais draugs, — viņa teica klusā, laipnā balsī. — Tas ir ļoti skaists zvaniņš, vai ne? Bet mums tas ir vajadzīgs koncertam. Vai mēs varētu samainīties?

Burunduks piesardzīgi izbāza degunu. Ābols smaržoja daudz labāk nekā aukstais metāls. Tas lēnām izlīda no dobuma, nolika zvaniņu Sniegbaltītes plaukstā un zibenīgi paķēra ābola gabaliņu.

— Urrā! — klusi gavilēja Laimīgais.

— Redziet, — Sniegbaltīte smaidīja, ceļoties kājās, — ar laipnību var panākt vairāk nekā ar kliegšanu.

Viņi steidzās atpakaļ uz mājiņu. Koncerts varēja sākties!

Vakars bija brīnišķīgs. Meža dzīvnieki sanāca pie logiem, lai klausītos. Rūķīši spēlēja kā vēl nekad. Pat Īgņa smaidīja (nedaudz). Un dziesmas beigās, kad bija jāskan pēdējam, vissmalkākajam akordam, Gudrītis pamāja Dumiķim, kuram tagad bija uzticēts septītais zvaniņš.

Dzin-dzin-dzin! – tas noskanēja perfekti, skaidri un gaiši.

Uz palodzes, graužot savu ābolu, sēdēja mazais burunduks un klausījās. Viņam šķita, ka šī bija pati labākā mūzika pasaulē, jo īpaši tāpēc, ka viņš bija palīdzējis to radīt.

Rūķīši iemācījās, ka pat tad, ja kaut kas noiet greizi, nevajag uzreiz dusmoties vai meklēt vainīgos. Strādājot kopā un esot laipniem, var atrisināt jebkuru noslēpumu un izglābt svētkus.