Smiekli, piedzīvojumi un brīnumi — katra pasaka ir jauna ekspedīcija iztēlē!
Reiz kādā saulainā rītā mazajā itāļu ciematiņā, Džepeto darbnīcā, smaržoja pēc svaigām koka skaidām un krāsas. Meistars Džepeto tikko bija pabeidzis grebt brīnišķīgu, mazu koka putniņu ar ziliem spārniņiem – tā bija īpaša dāvana kaimiņienei, vecmāmiņai Rozai, kura dzīvoja otrpus Lielajam Mežam.
— Pinokio, mans dēls, — Džepeto teica, saudzīgi ielikdams putniņu zēna koka plaukstās. — Vai tu vari šo aiznest Rozas kundzei? Viņai šodien ir dzimšanas diena. Bet atceries – esi ļoti uzmanīgs! Ej taisni cauri mežam un nekur nenogriezies, lai nenokavētu svētkus.
Pinokio acis iemirdzējās aiz prieka. Viņš jutās ļoti liels un svarīgs, saņemot šādu uzdevumu. — Protams, tēt! Es būšu visuzmanīgākais un visātrākais pasta zēns pasaulē! Es iešu taisni kā bulta!
Viņš uzlika savu mīļāko dzelteno cepurīti ar sarkano spalvu, cieši satvēra koka putniņu un braši devās ceļā. Mežs tajā rītā bija īpaši skaists. Putni dziedāja jautras dziesmas, un saules stari spēlējās paslēpes caur koku lapotnēm, metot uz takas zelta zaķīšus. Pinokio soļoja priecīgi, piesitot kāju ritmā un dungojot savu mīļāko meldiju.
Bet Pinokio nenojauta, ka šodien mežā bija pamodies ļoti nebēdnīgs un garlaikots Vējš. Ieraugot mazo, kustīgo koka zēnu ar smieklīgo cepuri, Vējš nolēma mazliet pajokot un izklaidēties.
Fšššš-ūūū!
Pēkšņi uzpūta spēcīga, virpuļojoša brāzma. Tā sagrāba Pinokio mīļo dzelteno cepurīti, norāva to no galvas un uzmeta augstu gaisā.
— Hei! Mana cepure! Pagaidi! — Pinokio iesaucās, gandrīz paklupdams aiz savām koka kājām, un sāka tai dzīties pakaļ.
Cepure dejoja gaisā, Vēja nestas, metot cilpas un kūleņus, līdz piezemējās tieši uz deguna lielam, brūnam un ļoti pūkainam lācim, kurš saldi gulēja diendusu zem milzīga ozola. Lācis Bruno pamodās ar skaļu, pērkondārdošu šķaudienu: — A-PČĪĪĪ!
Bruno atvēra savas mazās, miegainās acis un ieraudzīja sev priekšā Pinokio, kurš lēkāja un stiepās pēc savas cepures. Lācis, vēl puszamiedzis un diezgan īgns par iztraucēto sapni, nodomāja, ka mazais koka zēns viņu tīšām baksta.
— Rrrr! Kas te notiek? Kāpēc tu man uzbrūc ar savu dzelteno sēni? — Bruno norūca, mēģinādams noslaucīt cepuri no deguna, bet tā turējās ciet.
— Atvainojiet, Lāča kungs! Tā nav sēne, tā ir mana cepure! Un tas nebiju es, tas bija vējš! — Pinokio pīkstēja, cenšoties paskaidrot.
Bet nebēdnīgais Vējš nebija beidzis savas izdarības. Fjūūū! Tas atkal iepūta, un šoreiz viegli izsita koka putniņu no Pinokio rokas. Putniņš uzlidoja augšā un iekrita tieši vāveres Sema dobumā, kas atradās augstu kokā.
Sems, kurš tieši tobrīd rūpīgi kārtoja savus ziemas riekstu krājumus, bija ārkārtīgi pārsteigts, ieraugot svešu, krāsainu priekšmetu ielidojam viņa viesistabā.
— Ko? Kas tas? Riekstu zaglis! — Sems satraukti čirkstēja, lēkājot apkārt koka putniņam un vicinot savu kuplo asti. — Trauksme! Viņš zog manus labākos lazdu riekstus!
Pinokio izmisīgi paskatīja uz augšu. — Ak nē! Rozas kundzes dāvana! Vāverīt, lūdzu, atdod to! Tas nav rieksts, tas ir koka putniņš!
Pinokio mēģināja rāpties kokā, bet viņa gludās koka rokas un kājas slīdēja pa mizu. Viņš krizdams ievēlās tieši biezos, ērkšķainos kazeņu krūmos ar lielu troksni.
Citas vāveres saskrēja skatīties, domādamas, ka Pinokio mēģina izpostīt Sema ligzdu.
— Zaglis! Koka zēns ir riekstu laupītājs! — viss mežs dunēja no vāveru sašutuma pilnajiem saucieniem.
Pinokio jutās briesmīgi. Viņš bija sapinies ērkšķos, viņam nebija cepures, viņš bija pazaudējis svarīgo dāvanu, un tagad viss mežs domāja, ka viņš ir slikts zēns un zaglis.
Ap viņu sapulcējās ziņkārīgie meža zvēri. Īgnais lācis Bruno ar šķībi uzmauktu cepuri uz deguna, satrauktais vāverēns Sems ar koka putniņu ķepiņās, un pat daži zaķi, kas bailīgi lūrēja no papardēm. Visi skatījās uz Pinokio ļoti aizdomīgi.
— Es neesmu zaglis, — Pinokio klusi teica, un viņa balss mazliet notrīcēja. — Es tikai gribēju būt labs un izpildīt tēta lūgumu.
Tieši tajā brīdī, redzot bēdīgo un sapinušos Pinokio, Vējš sajutās mazliet vainīgs. Tas taču bija gribējis tikai nedaudz pajokot, nevis radīt tādas nepatikšanas!
Lai labotu situāciju, Vējš iepūta pēdējo, maigu un mērķtiecīgu brāzmu. Pūūūššš…
Vējš maigi nocēla cepuri no Bruno deguna, pagrieza to pareizi un nolaida tieši uz Pinokio galvas. Tad tas iepūta koka zaros tā, ka Sems, kurš cieši turēja koka putniņu, zaudēja līdzsvaru un nejauši nometa putniņu lejā. Pinokio, lai arī sapinies krūmos, veikli izstiepa roku un noķēra to gaisā.
Lācis Bruno, beidzot atbrīvots no “uzbrūkošās sēnes”, kārtīgi noberzēja acis un paskatījās uz mazo zēnu krūmos. — Hmm, — viņš norūca jau daudz mierīgākā basā. — Tu nemaz neizskaties pēc bīstama briesmoņa. Tu izskaties pēc parasta, nedaudz neveikla koka zēna.
Vāverēns Sems nolaidās zemāk pa koka stumbru un uzmanīgi apostīja koka putniņu Pinokio rokās. — Tas tiešām nesmaržo pēc rieksta, — Sems atzina, raustīdams deguntiņu. — Tas smaržo pēc… priežu sveķiem un krāsas.
Pinokio uzmanīgi izlīda no kazeņu krūma, notrausa lapas un piekārtoja cepuri. — Redziet? Es taču teicu! Vējš visu sajauca! Es neesmu zaglis, es tikai nesu šo dāvanu Rozas kundzei.
Dzīvnieki saskatījās un sāka smieties. Cik muļķīgi viņi bija bijuši, noticot pirmajam iespaidam!
— Piedod, mazais draugs, — teica Bruno, draudzīgi un maigi paplikšķinot Pinokio pa plecu, no kā zēns gandrīz atkal apgāzās. — Mēs pārpratām. Nāc, uzrāpies man uz pleca. Es tevi ātri aiznesīšu līdz mežmalai, lai neviens cits vējš tevi vairs netraucē.
Ar lāča Bruno palīdzību Pinokio ātri un droši nonāca pie Rozas kundzes namiņa. Viņa bija ļoti priecīga par brīnišķīgo dāvanu un uzcienāja gan Pinokio, gan lāci ar gardiem dzērveņu cepumiem.
Vakarā, atgriezies mājās, Pinokio visu piedzīvoto izstāstīja Džepeto.
— Redzi, tēt, — Pinokio teica, sēdēdams uz sava mazā soliņa darbnīcā, — dažreiz lietas noiet greizi nevis tāpēc, ka kāds ir ļauns, bet gan vienkārša pārpratuma dēļ. Un vajag tikai mazliet pacietības un sarunu, lai visu noskaidrotu!
Džepeto silti pasmaidīja, noglaudīja Pinokio galvu un apskāva savu dēlu. — Tu esi kļuvis gudrāks, Pinokio. Tā ir ļoti vērtīga mācība. Ne vienmēr viss ir tā, kā pirmajā brīdī izskatās.
Aiz loga Vējš klusi un mierīgi šalko koku lapās, it kā piekrītoši mādams, un devās meklēt citus piedzīvojumus, atstājot mazo namiņu mierā un saticībā.
