Smiekli, piedzīvojumi un brīnumi — katra pasaka ir jauna ekspedīcija iztēlē!
Tālu prom no steigas, kur zāle vienmēr bija mīksta un debesis prata klausīties, atradās Klusais Ezers. Tas bija ezers, kurā ūdens nekad nesteidzās un viļņi runāja čukstus.
Pie šī ezera dzīvoja mazs pīlēns vārdā Poga. Viņa bija pūkaina, dzeltena un ar mazām ķepiņām, kas vienmēr kustējās mazliet ātrāk nekā vajadzētu. Poga bija zinātkāra un labestīga, taču viņai bija viena problēma — viņa baidījās no klusuma.
Kad apkārt bija skaņas — vējš, vardes, mammas balss — Poga jutās droši. Bet, kad viss kļuva pavisam kluss, viņas sirds sāka pukstēt straujāk.
— Klusums ir pārāk liels, — viņa teica mammai.
— Klusums nav tukšs, — mamma pīle atbildēja. — Tas ir pilns ar mieru.
Poga nesaprata.
Kādu vakaru, kad saule slīdēja lejup kā zelta pīrāgs, mamma teica:
— Šonakt tu vari pagulēt pati savā mazajā niedrīšu ligzdiņā.
Poga norija kamoliņu kaklā.
— Viena?
— Es būšu tepat blakus, — mamma pasmaidīja.
Kad iestājās vakars, ezers kļuva ļoti kluss. Ne vēja, ne šļakatu. Tikai mēness atspīdums ūdenī.
Poga apgūlās, bet miegs nenāca.
— Ko klusums no manis grib? — viņa čukstēja.
Tad ūdenī parādījās Vecā Zivs, kas dzīvoja ezerā jau tik ilgi, ka prata saprast sapņus.
— Klusums grib, lai tu to sadzirdi, — zivs mierīgi sacīja.
— Bet es nezinu, ko klausīties, — Poga nopūtās.
— Klausies sevī, — zivs atbildēja un pazuda.
Poga aizvēra acis. Sākumā viņa dzirdēja tikai savu elpu. Tad — sirds pukstus. Tad viņa sajuta, kā ķermenis kļūst smags un silts.
Pēkšņi viņa sadzirdēja ko jaunu — mieru. Tas bija kluss, bet ļoti draudzīgs. It kā kāds viņu apskautu no iekšpuses.
— Ak, — Poga iečukstēja. — Tu te biji visu laiku.
Mēness atspīdums viegli viļņojās, un ezers čukstēja:
— Labunakti.
No tās nakts Poga vairs nebaidījās no klusuma. Viņa zināja — klusums ir vieta, kur atpūšas sirds.
Un Klusais Ezers turpināja sargāt visus sapņus, kas tam tika uzticēti. 🌙🦆
