Smiekli, piedzīvojumi un brīnumi — katra pasaka ir jauna ekspedīcija iztēlē!
Aiz visas burzmas un steigas, kur cilvēki un burvju radības dzīvoja kopā, meža sirdī dzīvoja vāvere, vārdā Riesta. Viņa bija ātra, ziņkārīga un vienmēr gatava jaunām lietām.
Kādu miglainu rītu, rakdamās sūnās pie veca akmens, Riesta atrada nevis ozolzīli, bet gan mazu, koka stabuli. Pūšot tajā, atskanēja nevis skaņa, bet sena, atmiņas pilna melodija.
Tā bija burvju melodija! Viss mežs pēkšņi iedvesa elpu. “Kas par buršanu!” iesaucās mazs putns, vārdā Dzīpars, nolaižoties blakus. Dzīpars bija visprātīgākais runājošais putns visā Karalistē.
Dzīpars paskaidroja: “Tā ir Aizmirstā Melodija. Tā var atmodināt meža aizmirsto maģiju. Bet, lai to apgūtu, mums jāceļo! Tev būs vajadzīgs drosmīgs, lai gan kluss, pavadonis.”
Riesta zināja, kurš varētu palīdzēt. Kluss lapsēns, vārdā Lūsis, dzīvoja upes tuvumā. Viņš bija ļoti kautrīgs, bet viņa acīs mirdzēja neizmērojama drosme.
“Mums jādodas pāri Dziedošajai Upei un jāuzkāpj Varenajās Klintīs,” paziņoja Riesta. Lūsis sākumā drebēja, bet paskatījās uz Riesta apņēmīgo seju. “Es iešu,” viņš klusām nočukstēja.
Dzīpars lidoja virs viņiem, uzmundrinot. Pāri upei, caur blīviem mežiem, viņi beidzot nonāca pie Klintīm. Tās bija milzīgas un tumšas, bet ceļš uz augšu bija maģiski izgaismots.
Kāpjot, Dzīpars atgādināja: “Šo melodiju nevar spēlēt ar spēku, Riesta, bet tikai ar ticību. Tu esi daudz spēcīgāka, nekā domā!”
Klints virsotnē viņi atrada Aizmirsto Glādi. Riesta pacēla koka stabuli un, aizverot acis, pūta tajā ar visu savu sirdi. Šoreiz viņa ticēja sev.
Melodija pabeidza. Burvība atgriezās mežā, koki iemirdzējās un ziedi uzziedēja! Riesta bija iemācījusies, ka īstā maģija nav stabulē, bet gan drosmīgā sirdī, draudzībā un ticībā sev. Viņa un viņas draugi smaidīja, zinot, ka viņu piedzīvojums patiesībā ir tikai sācies.
