Smiekli, piedzīvojumi un brīnumi — katra pasaka ir jauna ekspedīcija iztēlē!
Mazs lācītis vārdā Brūnis dzīvoja meža namiņā pie upītes. Viņa mājiņa smaržoja pēc medus, siltas koka grīdas un vakara tējas. Katru vakaru, kad saule lēnām slīdēja aiz eglēm, Brūnis sēdēja pie loga un skatījās, kā pasaule kļūst klusāka.
Taču Brūnim bija viena bēda — viņam nepatika tumsa. Ne jau tāpēc, ka tā būtu ļauna, bet tāpēc, ka tā bija nezināma. Kad istabā kļuva pavisam tumšs, Brūnis cieši turēja savu spilventiņu un klausījās, kā pulkstenis tikšķ.
— Ja vien būtu kāda maza gaismiņa, — viņš nopūtās.
Tajā pašā vakarā pie durvīm klusi tok-tok.
Tur stāvēja Vecais Ezis, turot rokās mazu lukturīti.
— Šis nav parasts lukturītis, — ezis pasmaidīja. — Tas iedegas tikai tad, kad kādam vajag mieru.
Brūņa acis iemirdzējās.
— Vai es drīkstu to paturēt?
— Uz vienu nakti, — ezis pamāja un aiztipināja tumsā.
Lukturītis nespīdēja spoži. Tā gaisma bija maiga kā mēness stars, tieši tik daudz, lai redzētu savu istabu un nebaidītos. Brūnis to nolika pie gultiņas un sajuta, kā sirds kļūst vieglāka.
Taču pēkšņi viņš sadzirdēja klusu šņukstēšanu aiz loga.
Ārā sēdēja Mazā Vāverīte, samirkusi un nobijusies.
— Es nevaru atrast ceļu uz mājām, — viņa čukstēja.
Brūnis paņēma lukturīti.
— Nāc, es tev palīdzēšu.
Abi devās pa meža taciņu. Lukturītis izgaismoja sūnas, čiekurus un mazas pēdiņas. Mežs nebija biedējošs — tas bija aizmiedzis.
Pa ceļam viņi satika Zaķīti, kurš bija apmaldījies, un Ezīti Minku, kurš meklēja savu cepurīti. Lukturīša gaisma kļuva mazliet spožāka, it kā priecātos par labo darbu.
Kad visi bija drošībā, lukturītis lēnām nodzisa.
— Tas vairs nespīd… — Brūnis satraucās.
— Tas nozīmē, ka šovakar vairs nevienam nav bail, — smaidīja vāverīte.
Brūnis atgriezās mājās. Istaba bija tumša, bet ne biedējoša. Viņš saprata, ka gaismiņa tagad ir viņa iekšā.
No tās nakts Brūnis vairs nebaidījās no tumsas. Un, ja kādam mežā kļuva bail, Vecais Ezis zināja — kurš lācītis vislabāk prot iedegt mieru.
Un mežs aizmiga klusi, silti un droši. 🌙🧸
