Smiekli, piedzīvojumi un brīnumi — katra pasaka ir jauna ekspedīcija iztēlē!
Nekurnekadzemē rīti parasti sākās ar putnu dziesmām, feju smiekliem un kādu laisku krokodila žāvu tālumā. Bet šis rīts bija citādāks. Šis rīts sākās ar skaļu “BUM!” un tam sekojošu satrauktu kņadu.
Pazudušo bērnu slepenajā pazemes mītnē zem Lielā Koka valdīja haoss.
– Kur ir mana cepure? – sauca Gudrinieks, skraidīdams apkārt ar vienu zābaku kājā. – Es nevaru atrast savu koka zobenu! – kliedza Mazais Lācis, kurš vienmēr bija gatavs cīņai, pat pidžamā.
Viņi visi steidzās. Šodien bija Lielās Jūras Ekspedīcijas diena! Viņi bija plānojuši šo dienu visu nedēļu. Viņu kuģis – kas patiesībā bija liels, no baļķiem un vecām mucām sasiets plosts ar lepnu nosaukumu “Jūras Briesmonis” – gaidīja viņus krastā. Ar to viņi bija iecerējuši apkuģot Nāru Lagūnu un varbūt pat atrast kādu apslēptu dārgumu.
Beidzot saģērbušies, bērni izskrēja no slēptuves un traucās lejup pa taku uz pludmali, viņu basajām kājām sitoties pret mīksto zemi.
Bet, nonākot krastā, viņi sastinga. Viņu mutes pavērās pārsteigumā.
Pludmale bija tukša. Smiltīs bija redzama tikai liela, izgulēta bedre tur, kur parasti stāvēja “Jūras Briesmonis”. Viņu mīļais plosts bija pazudis!
– Tā nevar būt! – iesaucās Dvīņi reizē. – Vakar vakarā tas bija šeit! – Varbūt paisums to aizskaloja? – minēja Gudrinieks, kas vienmēr meklēja loģisku izskaidrojumu.
Mazais Lācis pietupās pie zemes un norādīja uz dīvainām pēdām smiltīs. – Tās nav paisuma pēdas. Tās izskatās pēc… zābakiem. Lieliem, neveikliem zābakiem.
Pēkšņi gaisu piepildīja pazīstama džinkstoņa, un kā maza, zelta komēta parādījās Zvārgulīte. Viņai cieši sekoja Pīters Pens, kurš nosēdās uz liela akmens ar platu smaidu sejā.
– Labrīt, mani drosmīgie pirāti! – Pīters nosauca. – Kāpēc tādas garas sejas tādā brīnišķīgā piedzīvojumu rītā? – Pīter! Mūsu kuģis! “Jūras Briesmonis” ir nozagts! – bērni sauca viens pār otru.
Pītera smaids izgaisa. Viņš nolaidās pie pēdām smiltīs un sarauca uzacis. Zvārgulīte nolaidās pie pēdām un nikni džinkstēja, norādot uz kaut ko spīdīgu. Tā bija maza, zelta poga ar iegravētu galvaskausu.
Pīters pacēla pogu. – Oho! Es pazīstu šo smaku. Tā ir lēta lavandas ūdens un vecu mencu smaka. Kapteinis Āķis!
– Āķis nozaga mūsu plostu? – noelsās Mazais Lācis. – Bet kāpēc? Viņam taču ir “Jautrais Rodžers”, vislielākais kuģis visā Nekurnekadzemē! – Kas to lai zina, kas tam vecajam mencam padomā, – Pīters pameta pogu gaisā un noķēra to. – Bet mēs to noskaidrosim. Pazudušie bērni, uz priekšu! Mums ir jāatgūst kuģis!
Sākās lielā pakaļdzīšanās. Pīters un Zvārgulīte lidoja pa priekšu, rādot ceļu, kamēr zēni skrēja cauri biezajiem džungļiem, leca pāri strautiem un lavījās garām snaudošiem milzu ziediem. Zābaku pēdas veda tieši uz Pirātu Līci.
Kad viņi tuvojās līcim, Pīters pacēla roku, dodot zīmi apstāties. Viņi paslēpās aiz lielām papardes lapām un lūkojās lejup.
Tur tas bija. Viņu mīļais, nedaudz šķībais plosts “Jūras Briesmonis” peldēja seklumā netālu no Āķa milzīgā kuģa “Jautrais Rodžers”. Bet skats, kas pavērās viņu acīm, bija vairāk smieklīgs nekā briesmīgs.
Kapteinis Āķis, savā greznajā sarkanajā mētelī un milzīgajā cepurē, mēģināja iespraukties mazajā plostā. Tas šūpojās un grīļojās zem viņa svara. Viņa palīgs Smīlijs stāvēja blakus ūdenī līdz ceļiem, turot rokās milzīgu sūkli un gumijas pīli.
– Uzmanīgāk, kaptein! – sauca Smīlijs. – Šis kuģītis ir visai nestabils! – Klusē, nejēga! – rūca Āķis, cenšoties apsēsties uz plosta malas, kas bīstami sasvērās. – Man vajag relaksējošu vannu! Mana kajītes vanna ir saplīsusi, un šis nožēlojamais koka gabals būs mana jaunā peldvieta!
– Peldvieta! – sašutumā nočukstēja Gudrinieks. – Viņš grib pārvērst mūsu kaujas kuģi par vannu!
Pīters nespēja novaldīt smieklus. Viņš izlidoja no slēptuves un nostājās gaisā tieši virs Āķa galvas. – Sveiks, vecā menca! Es redzu, ka esi nolēmis kļūt par plosta kapteini. Vai “Jautrais Rodžers” tev kļuvis par lielu?
Āķis satrūkās un gandrīz iekrita ūdenī. – Pīters Pens! Tu nejaukais lidojošais bērns! Šis ir mans īpašums! Es to atradu! – Tu to nozagi! – sauca Pazudušie bērni, izskrienot no krūmiem. Viņi sāka apmētāt Āķi ar gataviem mango augļiem, ko bija paķēruši džungļos.
– Ai! Ui! Pārtrauciet! – Āķis vicināja savu āķa roku, mēģinot atvairīt lidojošos augļus.
Zvārgulīte, negribēdama palikt malā, pielidoja pie Smīlija deguna un nokaisīja to ar feju putekļiem. – A-a-apčī! – Smīlijs šķaudīja tik stipri, ka pakrita atmuguriski ūdenī, izmetot gaisā gumijas pīli.
Viens īpaši liels un sulīgs mango, ko meta Mazais Lācis, trāpīja Āķim tieši pa viņa lielo cepuri. Ar skaļu “PLUNKŠ!”, Kapteinis Āķis zaudēja līdzsvaru un ievēlās ūdenī blakus savam jaunajam “vannas” plostam.
Un tad atskanēja skaņa, no kuras Āķis baidījās visvairāk pasaulē. Tik-tak. Tik-tak. Tik-tak.
Ūdenī parādījās divas acis un gara, zaļa purna gals. Krokodils bija klāt!
– Smīlij! Glāb mani! – Āķis kliedza, aizmirstot par plostu, par vannu un par visu citu. Viņš sāka peldēt uz “Jautro Rodžeru” tādā ātrumā, kādu neviens nebija gaidījis. Smīlijs, joprojām šķaudot, peldēja viņam pakaļ. Krokodils nesteidzīgi sekoja viņiem, baudot rīta peldi.
Pīters nolaidās uz “Jūras Briesmoņa” un uzgavilēja. Pazudušie bērni metās ūdenī un priecīgi kliedza, apskaujot savu atgūto plostu.
Tiesa, plosts bija nedaudz cietis. Viena mala bija ieplaisājusi no Āķa smaguma, un buras (kas bija vecs krekls) bija saplēstas.
Mazais Lācis nedaudz noskumis paglaudīja saplēsto buru. – Tas ir sabojāts, Pīter. Mēs šodien nevarēsim doties ekspedīcijā.
Pīters Pens apsēdās uz plosta malas un pasmaidīja. – Ziniet, – viņš teica, skatoties uz saviem draugiem, – kuģis ir tikai koks un virves. Tas var saplīst. Bet vissvarīgākais nav kuģis.
– Kas tad? – jautāja Gudrinieks.
– Vissvarīgākā ir komanda! – Pīters iesaucās. – Mēs esam kopā. Mēs uzvarējām Kapteini Āķi! Un mēs kopā varam salabot jebko. Lielākais piedzīvojums nav tur, kur mēs braucam, bet gan tas, ka mēs to darām visi kopā!
Bērnu acis iemirdzējās. Pīteram bija taisnība. Viņi bija lieliska komanda.
– Visi rokās! – komandēja Pīters. – Stumsim “Jūras Briesmoni” mājās un sarīkosim vislielāko remonta ballīti Nekurnekadzemes vēsturē!
Un tā viņi arī darīja.
