Smiekli, piedzīvojumi un brīnumi — katra pasaka ir jauna ekspedīcija iztēlē!
Reiz sensenos laikos, tālu aiz septiņiem kalniem un septiņām jūrām, dzīvoja trīs brāļi sivēntiņi – Pufs, Pifs un Nafs. Jūs noteikti atceraties viņu stāstu par salmu namiņu, zaru namiņu un stipro ķieģeļu māju, vai ne?
Nu, lūk. Kopš tās dienas, kad Lielais Ļaunais Vilks (kuru patiesībā sauca Vilis) apdedzināja asti skurstenī, bija pagājis daudz laika. Trīs brāļi dzīvoja Nafs uzbūvētajā ķieģeļu mājā. Tā bija stipra un droša, bet… ak, vai! Tā bija kļuvusi par šauru.
Pufs mīlēja spēlēt milzīgas bungas – BUM, BUM, BUM! Tas aizņēma pusi viesistabas. Pifs bija aizrāvies ar gleznošanu. Viņa molberti un krāsu podi bija visur – virtuvē, gaitenī un pat vannasistabā! Šļak, šļak! – un siena atkal bija raiba. Savukārt gudrais Nafs krāja grāmatas. Grāmatu torņi stiepās līdz pat griestiem un dažreiz gāzās riņķī ar lielu troksni – BBLĀĀĀKŠ!
Kādu rītu, kad Pufs atkal netīšām uzkāpa Pifa krāsu tūbiņai un Nafs paklupa aiz bungu vālītes, viņi saprata – tā vairs nevar turpināties.
– Brāļi! – Nafs iesaucās, berzējot sasisto kāju. – Mums vajag jaunu māju! – Jā! – piekrita Pufs. – Lielu māju, kur manām bungām būtu sava istaba! – Un manai mākslas darbnīcai! – piebilda Pifs, noslaukot zilu krāsu no degungala.
Nafs paņēma lielu papīra lapu un zīmuli. – Mēs uzbūvēsim mūsu Pēdējo Cēlo Māju. Tā būs vislabākā māja pasaulē, jo mēs to celsim visi kopā, apvienojot mūsu prasmes!
Un tā viņi ķērās pie darba. Viņi atrada skaistu, saulainu pļaviņu netālu no vecās mājas.
Pufs, kurš bija stiprs, nesa lielus baļķus. Klab, klab, klab! – skanēja viņa soļi. Pifs, kurš bija veikls, zāģēja dēļus un nagloja rāmjus. Džīīīg, džīīīg! Klaudz, klaudz! Nafs, kurš bija gudrs, mērīja, plānoja un mūrēja pamatus. Plikš, plakš! – ķieģelis pie ķieģeļa.
Darbs ritēja raiti. Jaunā māja auga griezdamās! Tai bija paredzēts stiprs ķieģeļu pirmais stāvs, mājīgs koka otrais stāvs un pat tornītis ar mīkstu salmu jumtu, kur sauļoties.
Bet viņi nebija vieni.
Aiz krūmiem, paslēpies ēnās, visu vēroja vilks Vilis. Viņa vēders kurkstēja – Kurrr, kurrr. Vilis nebija ēdis kārtīgas pusdienas jau sen. Bet vairāk par izsalkumu viņu mocīja kas cits. Viņš bija vientuļš.
Vilis redzēja, kā sivēntiņi smejas, strādājot kopā. Kā Pufs palīdz Pifam pacelt smagu dēli. Kā Nafs uzslavē Pufa taisni iedzīto naglu. Vilim sirds sažņaudzās. Neviens nekad nebija viņu uzslavējis. Visi tikai baidījās.
– Es viņiem parādīšu! – Vilis nomurmināja, mēģinot būt dusmīgs. – Es esmu Lielais Ļaunais Vilks! Es izjaukšu viņu priekus!
Vilis izlēca no krūmiem. Viņš nostājās pašā būvlaukuma vidū, kur Pifs tieši krāsoja jauno durvju rāmi.
– Rrrāāārrr! – Vilis ierēcās. – Esmu atgriezies! Es pūtīšu un elšīšu, un jūsu jauno māju apgāzīšu!
Trīs sivēntiņi sastinga. Pufs nometa āmuru. Pifs izlaida otu no rokām. Nafs pielēca kājās.
Vilis ievilka dziļu, dziļu elpu. Viņa krūtis izpletās kā milzīgs balons. – Fūūūūūūū! – viņš pūta no visa spēka.
Bet šoreiz viss nogāja greizi. Tā vietā, lai apgāztu māju, Vilis uzpūta gaisā milzīgu mākoni ar zāģu skaidām un cementa putekļiem.
– Khek! Khek! Khaa! – Vilis sāka klepot. Putekļi grauza acis un kņudināja degunu. Viņš zaudēja līdzsvaru un iekrita svaigi jauktā cementa kaudzē. Pļecks!
Vilks izskatījās nožēlojami. Viņš bija pelēks no cementa, acis asaroja, un viss viņa “lielais ļaunums” bija pazudis. Viņš apsēdās peļķē un… sāka raudāt. Lielas, slapjas asaras ritēja pār viņa pūkainajiem vaigiem.
Sivēntiņi saskatījās. Viņi vairs nebaidījās. Viņi bija pārsteigti.
Pifs spēra soli uz priekšu. – Kāpēc tu raudi, Vili? – viņš klusi jautāja.
Vilis šņukstēja. – Jo… jo neviens ar mani nespēlējas. Es gribēju būt briesmīgs, lai jūs mani pamanītu. Bet es tikai visu sabojāju. Es nemaz negribu ēst sivēnus. Man garšo dārzeņu pīrāgs! Es vienkārši esmu vientuļš.
Nafs piegāja tuvāk un pasniedza Vilim kabatlakatiņu. – Zini, Vili, – Nafs teica, – ja tu gribi draugus, tev nav jāpūš nost viņu mājas. Tev vienkārši jāpalūdz paspēlēties.
Vilis noslaucīja degunu. – Tiešām?
Tad Nafam ienāca prātā ģeniāla doma. Viņš paskatījās uz jauno māju, tad uz Vili. – Paklau, Vili. Mums tieši vajag palīdzību. Mēs uzmūrējām jaunu sienu, bet cements žūst pārāk lēni. Vai tu nevarētu izmantot savu lielo pūšanu, lai to nožāvētu?
Viļa acis iepletās. – Es? Palīdzēt?
– Jā! – iesaucās Pufs un Pifs. – Nāc talkā!
Vilis piecēlās. Viņš jutās svarīgs. Viņš piegāja pie slapjās sienas, ievilka elpu – bet šoreiz nevis dusmīgi, bet uzmanīgi un mērķtiecīgi. – Fūūū, fūūū, fūūū, – viņš pūta maigi un vienmērīgi.
Brīnumi! Cements sāka žūt acu priekšā!
– Urā Vilim! – gavilēja sivēntiņi.
Diena izvērtās pavisam citāda, nekā kāds būtu gaidījis. Vilis palīdzēja žāvēt krāsu un cementu. Viņš ar savu garo asti lieliski prata noslaucīt putekļus no grūti aizsniedzamām vietām. Viņi strādāja visi četri kopā, smējās un dziedāja dziesmas.
Līdz vakaram Pēdējā Celtā Māja bija gatava. Tā bija visskaistākā māja visā apkārtnē. Tai bija liela istaba Pufa bungām, gaiša bēniņu istaba Pifa gleznām un milzīga bibliotēka Nafam.
Bet tas nebija viss. Pēdējā brīdī Nafs bija uzzīmējis vēl vienu nelielu istabiņu mājas pirmajā stāvā, ar ērtu krēslu un mīkstu paklājiņu.
– Kas tā par istabu? – jautāja Vilis, kad viņi staigāja pa jauno māju.
– Tā ir tava viesu istaba, Vili, – smaidot teica Nafs. – Lai tev vienmēr būtu kur palikt, kad atnāksi ciemos uz dārzeņu pīrāgu.
Viļa sirds pildījās ar siltumu. Viņš vairs nebija Lielais Ļaunais Vilks. Viņš bija Vilis, sivēntiņu draugs.
Tajā vakarā viņi visi sēdēja uz jaunās mājas terases. Pifs bija izcepis milzīgu burkānu un kāpostu pīrāgu. Pufs spēlēja jautru ritmu uz mazām bungām, un zvaigznes mirdzēja virs viņu jaunajām mājām.
Viņi saprata svarīgu lietu: nav svarīgi, cik stipra ir tava māja, vissvarīgākais ir tas, ka tev ir draugi, ar kuriem tajā dalīties. Un pat vislielākais pūtējs un elsējs var kļūt par labāko palīgu, ja vien viņam dod iespēju.
